Pretrunīgi vērtēta Spānijas karaliene, kuras valdīšanas laikā no 1833. līdz 1868. gadam Spānijā norisinājās vairākas politiskās krīzes, taču vienlaikus arī ekonomikas un sabiedrības modernizācija. Zaudējot popularitāti sabiedrībā un politiķu vidū, 1868. gadā Isabela II atstāja Spāniju un atlikušo mūžu dzīvoja Francijā.

Burbonu (Borbón) dinastijas pārstāve, karaļa Fernando VII (Fernando VII) un viņa ceturtās sievas Marijas Kristinas (María Cristina de Borbón Dos Sicilias) meita. 1830. gadā Fernando VII ratificēja Karlosa IV (Carlos IV de España) 1789. gada dekrētu, kas aizstāja karaļa Filipa V (Felipe V de España) ieviesto troņa mantošanas sistēmu tiešiem vīriešu dzimtes pēcnācējiem. Laulību jautājumā norisinājās cīņa starp dažādu politisko partiju un Eiropas karaļnamu interesēm, kā rezultātā Isabela II 1846. gadā bija spiesta precēties pret savu gribu. Vīrs: brālēns Fransisko de Asīss (Francisco de Asís María Fernando de Borbón), bērni: Luiss (Luis), Fernando (Fernando), Isabela (Isabel), Marija Kristina (María Cristina), Alfonso, vēlāk karalis Alfonso XII (Alfonso XII), Marija de la Konsepsjona (María de la Concepción), Marija del Pilara (María del Pilar), Marija de la Pasa (María de la Paz), Eulālija (Eulalia), Fransisko de Asīss Leopoldo (Francisco de Asís Leopoldo).

Mantoja monarha varu trīs gadu vecumā 1833. gadā. Tiesības uz karaļa titulu pieteica Fernando VII brālis Karloss V (Carlos María Isidro de Borbón), tādējādi aizsākot Pirmo karlistu karu. Isabela II tika pasludināta par pilngadīgu 13 gadu vecumā (1843. gadā), līdz tam reģenti: 1833.–1840. gadā māte Marija Kristina, 1840.–1843. gadā spāņu ģenerālis un politiķis Baldomero Espartero (Baldomero Espartero). Reģentes Marijas Kristinas laikā, saņemot liberālo partiju atbalstu konfliktā pret karlistiem, Spānija kļuva par konstitucionālu monarhiju: 1834. gadā tika pieņemts Karaliskais statūts un 1837. gadā – konstitūcija.

Isabela II nesaņēma titulam pietiekošu izglītību, kas ietekmēja spēju orientēties politiskajā vidē. 1845. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, stiprinot monarha varu, tomēr karaliene nespēja mazināt biežu valdību maiņu, politisko partiju savstarpēju nesaprašanos un grūtības uzturēt konstitucionālo sistēmu. Visā Isabelas II valdīšanas posmā Spānijā norisinājās dažādas politiskās krīzes, tostarp militārās sacelšanās. Spānija iesaistījās arī vairākos konfliktos ārpus Pireneju pussalas – karoja Marokā (1859–1860) un no 1861. līdz 1862. gadam iesaistījās Francijas–Meksikas karā.

Vienlaikus Isabelas II valdīšanas laikā sākās Spānijas sabiedrības un ekonomikas modernizācija, piemēram, 1845. gadā tika īstenotas nodokļu un administrācijas reformas, 1855. gadā – pieņemti likumi par dzelzceļu, no 1847. līdz 1857. gadam – izglītības likumi, bet 1856. gadā tika izveidota Spānijas Banka, auga arī rūpniecība, tika īstenota pirmo dzelzceļa līniju izbūve un ieviests telegrāfa tīkls, uzsākta arī elektriskā apgaismojuma ieviešana. Tāpat nozīmīgi attīstījās arī kultūra un palielinājās izglītības pieejamība. 1865. gadā Isabela II dāvināja Prado muzejam (Museo del Prado) savas privātkolekcijas, bet Spānijas Nacionālā bibliotēka (Biblioteca Nacional de España) karalienes valdīšanas laikā dāvinājumu, konfiskāciju un pirkumu veidā ieguva ievērojamu skaitu retu grāmatu.

16.08.1866. Progresīvās partijas un Demokrātiskās partijas pārstāvji, vienojoties par karalienes gāšanu, parakstīja Ostendes paktu (Pacto de Ostende), kam vēlāk pievienojās arī Liberālā savienība (Unión Liberal). Tā kā vienlaikus pasliktinājās Spānijas ekonomiskā situācija, sazvērestība ieguva atbalstītājus arī Spānijas armijā un sabiedrībā. Militārpersonām vadot 18.09.1868. uzsākto revolūciju, tika panākta karalienes atkāpšanās. 30.09.1868. Isabela II atstāja Spāniju un turpmāk dzīvoja Francijā. 25.06.1870. atteicās no monarha titula par labu dēlam Alfonso.

Sākotnēji Spānijā ļoti populāra karaliene, kura atspoguļoja laikmeta progresu, tomēr valdīšanas laikā zaudēja sabiedrības atbalstu. Pret Isabelu II tika vērsti divi atentāti. Laikabiedri un vēsturnieki nereti negatīvi vērtējuši karalienes jaunību, vieglprātību, lielos tēriņus, pieredzes trūkumu un pakļaušanos citu personu ietekmei un politiskajām manipulācijām. Sabiedrības uzmanības lokā nonāca Isabelas II privātā dzīve – neveiksmīgās laulības un ārlaulības sakari, tādējādi negatīvi ietekmējot visas monarhijas tēlu.

Isabela II plaši attēlota mākslā, tai skaitā skulptūrās un pieminekļos. Karalienei veltīta bronzas statuja atrodas Madridē, Isabelas II laukumā pie Karaliskā teātra (Teatro Real). Viņu portretējuši tādi spāņu mākslinieki kā Hosē Galofre i Koma (José Galofre y Coma), Hermans Ernandess Amoress (Germán Hernández Amores), Hosē Kastelaro i Perea (José Castelaro y Perea), Frederiko de Madraso i Kuntss (Federico de Madrazo y Kuntz), Karloss Luiss de Rivera i Fieve (Carlos Luis de Ribera y Fieve), Leopoldo Sančess del Bierso (Leopoldo Sánchez del Bierzo), franču mākslinieks Šarls Porions (Charles Porion) u. c.

Isabela II attēlota tādos spāņu rakstnieku romānos kā Benito Peresa Galdosa (Benito Pérez Galdós) “Tā, kurai ir skumji likteņi” (La de los tristes destinos, 1907), Njevesas Mičavilas (Nieves Michavila) “Alfonso XII un nolādētais kronis” (Alfonso XII y la corona maldita, 2018), Ermīnijas Lukes (Herminia Luque) “Karaliene trimdā” (La reina en el exilio, 2020). Isabela II atainota arī vairākās spēlfilmās, piemēram, “Kurp dodies, Alfonso XII?” (¿Dónde vas, Alfonso XII?, režisors Luiss Sezars Armadori, Luis César Amadori, 1958) “Draudzība” (Amistad, režisors Stīvens Spīlbergs, 1997), “Milzis” (Handia, režisori Aitors Arregi, Aitor Arregi, Hons Garanjo, Jon Garaño, 2017).